otrdiena, 2012. gada 24. aprīlis

Tā skrien un skrien, un neapstājas. Zemes virsū nav tai mājas...

Lai arī virsrakstā ir rindiņa no Aspazijas dzejolīša par Pasaciņu, šoreiz nebūs ne par ko jauku vai patīkamu.
Vakar vakarā iegāju ziņu portālā un pie aktuālajām ziņām ieraudzīju rakstu "Lācene Made nošauta cilvēku drošības dēļ". Es laikam nemācēšu aprakstīt visas tās izjūtas, kas mani tajā brīdī pārņēma. Vēl viena nevainīga dzīva būtne tika likvidēta tikai tāpēc, ka sagādāja neērtības. Sākumā divkājainais izlēma, ka lācenei būs jādzīvo ieslodzītai voljērā. Bet izrādās, ka tas divkājainais pat nespēj nodoršināt normālus apstākļus dzīvnieka turēšanai. Un rezultātā pie visa ir vainīgs lācis, neivis komanda ar radības kroņiem, kas it kā uzņēmās atbildību par pieradināto dzīvnieku.
Līgatnes dabas takas man vienmēr ir likusies īpaša, pat maģiska vieta, kur daba atļauj ar acs kaktiņu ielūkoties sevī un savu bērnu dzīvē. Ar lielu sajūsmu sekoju līdzi dzīvnieku kopējas Velgas Vītolas fotoreportāžām par dzīvnieku dzīvi. Ir tik skaisti, kad dzīvnieks ļauj sev tuvoties un dalās ar to, kas parasti cilvēku acīm ir slēpts. Šobrīd Līgatnes dabas takas ir tā vieta, kur es savu kāju mūžam vairs nesperšu. Lai arī dzīvnieki ne pie kā nav vainīgi, es neatbalstīšu tādu cilvēku biznesu, kas nespēj nest atbildību, kuru paši uzņēmušies. Būšu ļoti nežēlīga - lai tam, kurš pieņēma lēmumu lācīti nošaut un tam, kurš to izdarīja, pašam reiz kāds iešauj tieši sirdī, vienalga - tiešā vai pārnestā nozīmē.
Attēlā Velga kopā ar vienu no saviem "bērniem" - Madi.

trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

Allow us to be Frank...

Jāatzīst, ka neesmu priekšzīmīga meita un pie vecākiem ciemos braucu reti. Un arī tajās retajās reizēs vien uz pavisam neilgu laiciņu. Kādā nedēļas nogalē nolēmu šo situāciju labot un ciemošanās sanāca ne tikai ilgāka, bet arī izvērtās par īstu atgriešanos pagātnē. Es atvēru savas vecās istabas durvis, bet tur viss ir gandrīz tāpat kā gandrīz pusotru gadu atpakaļ, kad tās durvis aizvēru...uz neatgriešanos. Bet ne par to šoreiz būs stāsts. Tas būs par kādu aizmirstu kompaktdisku kaudzīti un vienu īstu pērli tajā.
Mūzikas gaume man ir mainījusies ļoti bieži. Manā disku kaudzītē var atrast kā Britniju Spīrsu, tā arī The Rasmus, Nu Pagadi un Eminem. Jāatzīst, ka šobrīd mani tāda mūzika vairs nesaista un diski ir tikai tik vien kā atmiņas par tīņu gadiem un notikumiem, ar kuriem man šī mūzika saistās. Bet ir arī kāda nemainīga vērtība, par kuru es vēlos pastāstīt.
Ja godīgi, labas mūzikas kaverversijas mūsdienu mūziķu izpildījumā man nepatīk. Tā liekas kā vēlme piesavināties cita mūziķa panākums, no sevis neieguldot tikpat kā neko. Dīvaini, bet neskatoties uz to, manā disku kaudzītē atradās albums ar nosaukumu Allow us to be Frank. Albumā ir Westlife iedziedātas Frenka Sinatras dziesmas. Es nezinu, kas tieši mani šajā albumā piesaista - pati grupa vai fantastiskā Sinatras mūzika, bet šo albumu es varu klausīties stundām ilgi. Un man patīk!
Klausoties šo mūziku, aizveru acis un iedomājos sevi 50to gadu Ņujorkā, tērptu garā, melnā vakarkleitā, dodamies uz kādu Manhetenas nakslokālu, kur, iesēsties greznā dīvānā, ar šampānieša glāzi rokās, un vienkārši baudīt to, cik dzīve ir skaista! Un tad man pienāktu klāt kāds šarmants džentlmenis, paņemtu pie rokas un aizvestu prom Ņujorkas naktī.....

svētdiena, 2012. gada 15. aprīlis

Svētdienas veloprieki Siguldā

Prieku, ko sniedz braukšana ar velosipēdu, sev atklāju tikai pirms diviem gadiem. Pirms tam uz divriteņa nebiju sēdējusi gadus desmit noteikti. Teikšu godīgi - baidījos.
Bērnībā mums ar māsīcu tika uzdāvināti divriteņi - man Škoļniks, viņai Aists. Tolaik nebija populāra braukāšana pa pilsētu, tāpēc mūsu braucamrīki dzīvoja laukos. Tas mums bija ikdienas transports uz ezeru, pēc pasta un pa visām plašajām pļavām. Būdamas pārliecinātas par savām veloprasmēm, viena otru izaicinājām uz nobraucienu, no kura vienmēr bijām baidījušās - stāvais kalns ar akmeņaino lauku ceļu tā vien aicināja nolaisties lejā. Grūti pateikt, kas toreiz samisējās, bet kalna pakājē es nonācu, atrazdamās uz muguras un velosipēds, būdams jau nebraucamā stāvoklī, nošļūca aiz manis. Tajā brīdī bija šoks un pārsteigums, bet, kad vēlāk ieraudzīju savu muguru, uz kuras biju veikusi lielāko nobrauciena daļu, sapratu, ka uz tāda braucamā virsū vairs nekāpšu. Un nekāpu arī.
Atzīšos, ka pārvarēt bailes un par jaunu mācīties braukt nebija viegli. Visu laiku likās, ka tūlīt nokritīšu, tāpēc izbraucieni nesagādāja nekādu prieku. Vajadzēja gadu, lai es justos droši un sāktu baudīt.
Rīgā man velosipēda nav, vienmēr ir bijušas dažādas atrunas un braucamrīka iegāde atlikta no gada uz gadu. Mana veloprieku pilsēta ir Sigulda. Šķiet, ka izbraukāta jau katra ieliņa. Man ir pat savs maršruts, kurā ir iekļauta pieturvieta veikalā un saldējuma ēšana. :)
Šodien atklāju šī gada velosezonu. Pieņēmu izaicinājumu doties izbraucienā ārpus ierastā martšruta - uz Gaujas otru krastu. Un rezultātā šis bija viens no labākajiem izbraucieniem, kāds man ir bijis. Gūtmaņala izskatās pavisam savādāka, kad līdz tai aizminos pati :)


Šodien arī pieņēmu lēmumu - šovasar es iegādāšos divriteni un velopriekiem ļaušos arī Rīgā. Tagad tikai jāatrod to īsto un vienīgo :)

Mazā sieviešu paradīze

Pilnīgi un noteikti esmu no tām sievietēm, kurām vārds iepirkšanās izraisa patīkamas trīsas un platu smaidu. Nezinu, vai vispār ir iespējama situācija, kad drēbju, apavu un aksesuāru man būs pietiekami un es nesapņošu par to skaisto jaciņu, kuru aizvakar redzēju vai tām kurpēm, kuras lieliski piestāvētu naksnīgai pastaigai pa Vecrīgu. :) Taču ar nožēlu jāatzīst, ka manu sapņu lidojumu bieži aptur mana bankas konta saturs - tas diemžēl nepalielinās proporcionāli manai vēlmei pēc kādas jaunas štātes. Nav noslēpums, ka drēbes un apavi lielākoties maksā vairāk, nekā ir vērti. Un tas apstāklis aizvien biežāk liek jautāt, vai man to vajag? 
Vārdu savienojumu Andele Mandele pirmo reizi izlasīju kādus 3 gadus atpakaļ. Vienai man draugos  esošai dāmai bija ienākusi prātā ideja vienuviet sapulcēt dāmas, kuru garderobē ir lietas, kas diez vai kādreiz vēl tiks uzvlktas (un tagad droši varam atzīties, ka mums katrai skapī ir kāds apģērba  gabals, kas nopircies, jo ir ļoti skaists, bet rezultātā īsti neder vai nepiestāv :) ). Toreiz ar skepsi skatījos uz šādu pasākumu, jo, neliegšos, ilgu laiku biju lietoto apģērbu pretiniece. Kad ieraudzīju fotoreportāžu no pirmās Andeles, ar skaudību skatījos uz dāmām, kas par mazām naudiņām tikušas pie kičīgām lietām. Tad bija tas klikšķis - es arī tā gribu. Kopš tā laika, iespēju robežās cenšos apmeklēt katru Andeli. Neliegšos, ka ir bijušas reizes, kad no turienes aizeju tukšām rokām, tāpat ir gadījies sapirkties pilnus maisus, bet mājās konstatēt, ka nopirktās lietas īsti neder. Neskatoties uz to, katra Andele ir īpašs piedzīvojums, kad tiek dota iespēja iedarbināt savus pērļu mednieces instinktus un nesteidzīgi izskatīt plašo piedāvājumu. Es gan melotu, ja teiktu, ka visas pārdošanā esošās lietas ir pārdošanas vai savas cenas vērtas, bet tas tikai vairāk uzkurina vēlmi atrast kaut ko tiešām īpašu.
Vakar, pēc ilga pārtraukuma - šķiet kādas trīs Andeles biju izlaidusi - kopā ar draudzeni devos uz šo mazo paradīzi dārgumu meklējumos. Biju tikai dažas minūtes pēc atvēršanas, bet cilvēku jau bija tik daudz, ka apgriezties nebija kur. Taču tas absolūti netraucēja un es droši varu teikt, ka šī ir veiksmīgākā no visām apmeklētajām Andelēm. Visas nopirktās lietas ļoti patīk, der un piestāv.




Atgriežoties mājās, manā iepirkumu maisiņā bija ballīškleita par 4 ls, plāna jaciņa-žaketīte par 2,50 ls, dabīgā zīda leopardraksta lakatiņš par 2 ls, sukumpulkstenis par 4 ls, grezni auskari par 2 ls un zaķis ar raksturiņu par 2,50 ls. Budžetā roba nav, bet skapī papildinājums un milzīgs prieks pašai.
Tiekamies nākošajā Andelē Mandelē - mazajā sieviešu paradīzē!

ceturtdiena, 2012. gada 12. aprīlis

Sākums

Atceros, pirms kādiem diviem gadiem draudzenei sūdzējos, ka man ir daudz visādu domu, bet nav īsti kur tās izteikt, jo darbu žurnālistikā esmu sen pametusi un atgriezties neplānoju. Toreiz viņa man teica - raksti blogu! Pasmīnēju par šo ideju, jo likās - ko ta' es, es jau neko. Un vispār, kurš lasīs manus garadarbus?
Nu ir pienācis brīdis, kad skaistumkopšanas blogu iedvesmota nolēmu paklausīt draudzenes padomam. Nē, nerakstīšu par skaistumkopšanu - šajā jomā neesmu ne zinātāja, ne eksperimentētāja. Rakstīšu par visu, kas manu ikdienu padara krāšņāku. Ceru, ka kādam varbūt noderēs manas mazās piezīmes un vēl kāda ikdiena kļūs mazliet košāka.

Jāsāk noteikti ar kaut ko pozitīvu, tāpēc šoreiz vienkārši padalīšos ar kādu bildi, kuru esmu ielīmējusi arī savā plānotājā.
Mazi nieciņi, kas uz brīdi spēj pacelt spārnos. Vismaz mani.
Lai arī Tev ir jauka diena! Neaizmirsti pasmaidīt :)