Fifty shades of saturday's night

Un es atkal esmu atpakaļ. Jāatzīst, ka esmu silkta blogotāja un man pārsteidzoši bieži gadās par šo blogu aizmirst. Biju apsolījusies, ka šajā nedēļas nogalē noteikti ielikšu visus iecerētos rakstus, bet... ir sestdienas vakars, fotoaparāts joprojām nav pat pieslēgts pie datora un domas galīgi nerasās :)

Apmēram nedēļu atpakaļ draudzene piedāvāja izlasīt viņas rokās nonākušo Greja piecdesmit nokrāsas. Lai gan cenšos nepavilkties uz bestselleriem un spītīgi tos ignorēju (laikam jāatzīst, ka ilgi es noturēties nevaru, un ziņkāres mākta esmu izlasījusi gandrīz visas pēdējo gadu masu psihozi izraisījušās grāmatas), piekritu viņas piedāvājumam. Atnācu mājās, noliku malā iesākto Annu Kareņinu un atvēru šo sieviešu pielūgsmi izpelnījušos šedevru. Izlasīju pirmās divas lapas, nolēmu, ka šī grāmata man atgādina kaut kādu pusaudžu romānu un iesviedu somā, ar domu, ka varbūt palasīšu citreiz. Man somā vienmēr ir grāmatas, kuras lasu vai gribu izlasīt. Tās reizēm glābj garlaicīgu darba dienu. Nedēļu nēsāju grāmatu somā un man neuznāca vēlme to atvērt.
Vakar atnācu uz darbu, piesēdos pie datora, apskatījos uz gaidošo dokumentu kalnu, atvēru pārpildīto e-pastu un sapratu, ka šodien es to visu nevēlos. Tajā brīdī es atcerējos par Greja nokrāsām, kas joprojām stāvēja somā. Uztaisīju tēju, iekārtojos ērtāk un sāku lasīt....
...šobrīd ir sestdienas nakts, es, tikusi vaļā no vīrieša, sēžu gultā un lasu Tumsu piecdesmit nokrāsās. :) Laiku no vakardienas rīta, kad atšķīru grāmatu, līdz šim brīdim, varētu aprakstīt apmēram tā - darbā aizkavējos līdz apkopēja man palūdza aiziet, devos taisnā ceļā uz grāmatnīcu pēc triloģijas otrās daļas, līdz naktij izlasīju pirmo grāmatu, sāku lasīt otro un šobrīd to taisos pabeigt. Kauns atzīties, ka rīt plānoju iegādāties trešo šīs sērijas grāmatu.:)

Viedoklis par Greju, Anastasiju un visām viņu nokrāsām ir neviennozīmīgs. Lasīju pirmo grāmatu un domāju - kāpēc es vispār to daru? Ļoti nepatīk autores nelielais vārdu krājums, manuprāt, neveiksmīgi izvēlētie izteicieni (tiešām despotisks sadists savu sievieti katra vārda galā sauktu par mazo?) un pārcukuroatās pasakas noskaņa. Jā, ar tik bieži lietoto vārdu "mazā" man ir īpašas "attiecības" - katru reizi to izlasot, man galvā parādās Puzikovs ar "Mazā, Dievs Tevi mīl":D  Tikai grāmatas beigās no šīs asociācijas spēju distancēties.
Kopumā - ideja ir laba, izpildījums šausmīgs. Man patīk doma par valdonīgu vīrieti ar neparastām tieksmēm un noslēpumainu pagātni. Bet man nepatīk tas, ka šāds stāsts tiek pasniegts kā pasaka mazām meitenēm. Brīžiem liekas, ka stāstā trūkst tikai kāda vienradža vai varavīksnes. Bet nevaru noliegt, ka grāmata lasās ļoti viegli, tajā ir kaut kas valdzinošs un es gribu zināt beigas. Lai gan aptuveni varu iedomāties, cik cukurainas un skaistas tās varētu būt (a vienradzis būs?), gribu to izlasīt.

Papildinājums -  Esmu pieveikusi arī trešo daļu. Ja atmetu domu "cik var kniebties?" un frāzi "sieva, es tevi bezgalīgi mīlu; vīrs, es tevi arī", bez kuras grāmata noteikti būtu uz pusi plānāka, lasāma ir apmēram trešdaļa, kamēr ir action ap ļauno vajātāju. Un grāmatas pašās beigās vienradži skrien bariem un varavīksnes ir visos kaktos - ļoti nepatika stāsta nobeigums. Arī pati pēdējā nodaļa, kurā pirmā Kristiana un Anastasijas tikšanās aprakstīta no viņa skatu punkta, atstāja ļoti dīvainu iespaidu.

 Kāds ir Tavs viedoklis par Greju un viņa nokrāsām?

Vasaras beigas manā grāmatplauktā

Esmu pamanījusi kādu interesantu lietu - es vasarā gandrīz nemaz nelasu grāmatas. Lai arī kā cenšos, man nesanāk, jo vienmēr atrodas kaut kas cits, ko darīt. Tāpēc vasaru oficiāli uzskatu par nelasīšanas sezonu un cenšos arī nepirkt jaunas grāmatas, citādi tās tāpat apaug ar putekļu kārtu, gaidīdamas savu rindu. Bet šorīt, ejot uz darbu, sapratu, ka.... vasara pamazām beidzas. Īsti rudenīgs vējš purināja manus matus, gaisā bija tāds vēss spirgtums un kādai puķu pārdevējai es pamanīju gladiolas. Jā, rudens nav aiz kalniem. Tas nozīmē, ka tuvojas mans melanholiskais tējas dzeršanas, siltās segas un grāmatu lasīšanas laiks. Un tas nozīmē arī to, ka laiks papildināt grāmatplauktu (tas patiesībā ir tikai abstrakts apzīmējums, jo grāmatu plaukta man nemaz nav).
Šodien ir mana algas diena un tas man ļāva mazliet paniekoties grāmatnīcā. Manā groziņā iekrita:
Aleksandra Vasiļjeva "Modes likteņi"

 

Ženevjēvas Antuāna Dario "Ceļš uz eleganci". Starp citu, tieši šī grāmata iedvesmoja Ketlīnu Tesāro sarakstīt romānu "Elegance", kas ir arī viena no manām mīļākajām grāmatām :) Par to var izlasīt te.

un Šakti Gavainas "Radošā vizualizācija"

Šo pēdējo es jau nepacietībā esmu sākusi lasīt un ļoti priecājos, ka to grāmatnīcā pamanīju. Atšķirībā no citām līdzīgām grāmatām, šajā nav plika teorija par to, kā vajadzētu darīt, bet reāli vingrinājumi un afirmācijas. Apsolu, ka noteikti izlasīšu, izmēģināšu un uzrakstīšu atsauksmi. Pagaidām liekas ļoti interesanti.
Tāpat, pateicoties kādai foršai jaunkundzei, esmu tikusi pie grāmatas "Kas nogalina lakstīgalu" (oriģinālvalodā "To Kill a Mockingbird"). Romāns 1961. gadā saņēmis Pulicera prēmiju, tāpēc vien jau ir izlasīšanas vērts. :)
Esmu apņēmusies lasīšanas maratonu sākt jau šovakar. Izskatās, ka vēlās vakara peldes vai foršās vasaras pastaigas manu laiku vairs neaizņems, tāpēc varēšu vilkt no plaukta ārā lielo tējas krūzi un ērti iekārtoties dīvānā. Lai man un Tev raita lasīšana :)

Vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Venēras

Līdz šim domāju, ka par grāmatām atsauksmes nerakstīšu. Literārā gaume ir ļoti privāta lieta un arī nekāds literatūras kritiķis no manis nesanāktu - par maz pieredzes :) Bet manās rokās nonāca grāmata, par kuru es vienkārši nespēju klusēt.
Pirms pāris gadiem es ar smīnu uzlūkoju pašpalīdzības grāmatu nodaļu grāmatnīcās, jo likās, ka tāda literatūra interesē tikai galīgiem neveiksminiekiem. Kā gan kaut kāds tur autors var zināt, kā man jārīkojas un, kas būtu labāk? Mainās laiki un mainās cilvēki. Pēdējā gada laikā esmu sapratusi, ka dažādu filozofisku un psiholoģisku grāmatu,  no sērijas Ko darīt un kā saprast?, lasīšana ir neatņemama pasaules, cilvēka un sevis izzināšanas sastāvdaļa. Protams, uz šo literatūru joprojām skatos mazliet kritiski, jo daža laba grāmata manī nevieš uzticību. Un arī šī stāsta galvenā varone bija viena no iepriekšminētajām, līdz brīdim, kad izlasīju pirmās lapas.
Pēc kādas paziņas ieteikuma, pagājušajā nedēļā nonācu Labo Domu Pieturā ( http://www.draugiem.lv/labodomupietura/). Domas tiešām raisījās un 2,5 stundu garā saruna lika pārdomāt ļoti daudz ko un gūt iedvesmu tam, kā vēlos dzīvot turpmāk. Tiešām lieliska pieredze, iesaku! :) Kā jau lielākā daļa sarunu sieviešu starpā, mana un Elīnas saruna nonāca pie temata attiecības ar vīrieti. Neliegšos, arī man ir klasiskā viņš mani nesaprot un es nesaprotu viņu problēma un brīdī, kad stāstīju par kārtējo nesaprašanos, Elīna ar smaidu vaicāja Vai Tu esi lasījusi grāmatu Vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Venēras? Pasmējos par šādu jautājumu, jo tieši šī grāmata man vienmēr ir likusies pilnīgs sviests, kam nav nekāda sakara ar patiesību. Un tad saņēmu ieteikumu, vienkārši ņemt un izlasīt. Ja nu gadījumā kaut kas tomēr liekas noderīgs. Sarunājām, ka pēc nedēļas sazināsimies un es pastāstīšu kā man sokas ar grāmatas lasīšanu. Nākošajā dienā grāmata man jau bija rokā. Teikšu godīgi - lasītais mani pārsteidza. Es pie katras otrās rindkopas māju ar galvu un domāju Jā, man ir tieši tāpat! Tas tiešām likās neticami, bet Dž. Grejs perfekti apraksta ikdienas situācijas attiecībās un to, kā uz tām skatās abi dzimumi. Šobrīd jau izzinu Marsa un Venēras noslēpumus, ar zīmuli atzīmējot spilgtākās atziņas un cenšoties tās arī paturēt prātā. Godīgi sakot - daudzas lietas, ko līdz šim uzskatīju par problēmu, tagad uzlūkoju kā vienkārši manu un viņa atšķirību. Liekas, ka esmu atradusi daudzas atbildes un, spriežot pēc tā, cik vēl jāizlasa, atradīšu vēl.

Grāmata ir viegli lasāma, raitā, saprotamā valodā, ar nelielu humora devu. Noteikti liks smaidīt un domāt - kāpēc gan es agrāk to nezināju? :)