sestdiena, 2013. gada 16. marts

Fifty shades of saturday's night

Un es atkal esmu atpakaļ. Jāatzīst, ka esmu silkta blogotāja un man pārsteidzoši bieži gadās par šo blogu aizmirst. Biju apsolījusies, ka šajā nedēļas nogalē noteikti ielikšu visus iecerētos rakstus, bet... ir sestdienas vakars, fotoaparāts joprojām nav pat pieslēgts pie datora un domas galīgi nerasās :)

Apmēram nedēļu atpakaļ draudzene piedāvāja izlasīt viņas rokās nonākušo Greja piecdesmit nokrāsas. Lai gan cenšos nepavilkties uz bestselleriem un spītīgi tos ignorēju (laikam jāatzīst, ka ilgi es noturēties nevaru, un ziņkāres mākta esmu izlasījusi gandrīz visas pēdējo gadu masu psihozi izraisījušās grāmatas), piekritu viņas piedāvājumam. Atnācu mājās, noliku malā iesākto Annu Kareņinu un atvēru šo sieviešu pielūgsmi izpelnījušos šedevru. Izlasīju pirmās divas lapas, nolēmu, ka šī grāmata man atgādina kaut kādu pusaudžu romānu un iesviedu somā, ar domu, ka varbūt palasīšu citreiz. Man somā vienmēr ir grāmatas, kuras lasu vai gribu izlasīt. Tās reizēm glābj garlaicīgu darba dienu. Nedēļu nēsāju grāmatu somā un man neuznāca vēlme to atvērt.
Vakar atnācu uz darbu, piesēdos pie datora, apskatījos uz gaidošo dokumentu kalnu, atvēru pārpildīto e-pastu un sapratu, ka šodien es to visu nevēlos. Tajā brīdī es atcerējos par Greja nokrāsām, kas joprojām stāvēja somā. Uztaisīju tēju, iekārtojos ērtāk un sāku lasīt....
...šobrīd ir sestdienas nakts, es, tikusi vaļā no vīrieša, sēžu gultā un lasu Tumsu piecdesmit nokrāsās. :) Laiku no vakardienas rīta, kad atšķīru grāmatu, līdz šim brīdim, varētu aprakstīt apmēram tā - darbā aizkavējos līdz apkopēja man palūdza aiziet, devos taisnā ceļā uz grāmatnīcu pēc triloģijas otrās daļas, līdz naktij izlasīju pirmo grāmatu, sāku lasīt otro un šobrīd to taisos pabeigt. Kauns atzīties, ka rīt plānoju iegādāties trešo šīs sērijas grāmatu.:)

Viedoklis par Greju, Anastasiju un visām viņu nokrāsām ir neviennozīmīgs. Lasīju pirmo grāmatu un domāju - kāpēc es vispār to daru? Ļoti nepatīk autores nelielais vārdu krājums, manuprāt, neveiksmīgi izvēlētie izteicieni (tiešām despotisks sadists savu sievieti katra vārda galā sauktu par mazo?) un pārcukuroatās pasakas noskaņa. Jā, ar tik bieži lietoto vārdu "mazā" man ir īpašas "attiecības" - katru reizi to izlasot, man galvā parādās Puzikovs ar "Mazā, Dievs Tevi mīl":D  Tikai grāmatas beigās no šīs asociācijas spēju distancēties.
Kopumā - ideja ir laba, izpildījums šausmīgs. Man patīk doma par valdonīgu vīrieti ar neparastām tieksmēm un noslēpumainu pagātni. Bet man nepatīk tas, ka šāds stāsts tiek pasniegts kā pasaka mazām meitenēm. Brīžiem liekas, ka stāstā trūkst tikai kāda vienradža vai varavīksnes. Bet nevaru noliegt, ka grāmata lasās ļoti viegli, tajā ir kaut kas valdzinošs un es gribu zināt beigas. Lai gan aptuveni varu iedomāties, cik cukurainas un skaistas tās varētu būt (a vienradzis būs?), gribu to izlasīt.

Papildinājums -  Esmu pieveikusi arī trešo daļu. Ja atmetu domu "cik var kniebties?" un frāzi "sieva, es tevi bezgalīgi mīlu; vīrs, es tevi arī", bez kuras grāmata noteikti būtu uz pusi plānāka, lasāma ir apmēram trešdaļa, kamēr ir action ap ļauno vajātāju. Un grāmatas pašās beigās vienradži skrien bariem un varavīksnes ir visos kaktos - ļoti nepatika stāsta nobeigums. Arī pati pēdējā nodaļa, kurā pirmā Kristiana un Anastasijas tikšanās aprakstīta no viņa skatu punkta, atstāja ļoti dīvainu iespaidu.

 Kāds ir Tavs viedoklis par Greju un viņa nokrāsām?