Pirms pāris gadiem es ar smīnu uzlūkoju pašpalīdzības grāmatu nodaļu grāmatnīcās, jo likās, ka tāda literatūra interesē tikai galīgiem neveiksminiekiem. Kā gan kaut kāds tur autors var zināt, kā man jārīkojas un, kas būtu labāk? Mainās laiki un mainās cilvēki. Pēdējā gada laikā esmu sapratusi, ka dažādu filozofisku un psiholoģisku grāmatu, no sērijas Ko darīt un kā saprast?, lasīšana ir neatņemama pasaules, cilvēka un sevis izzināšanas sastāvdaļa. Protams, uz šo literatūru joprojām skatos mazliet kritiski, jo daža laba grāmata manī nevieš uzticību. Un arī šī stāsta galvenā varone bija viena no iepriekšminētajām, līdz brīdim, kad izlasīju pirmās lapas.
Pēc kādas paziņas ieteikuma, pagājušajā nedēļā nonācu Labo Domu Pieturā ( http://www.draugiem.lv/labodomupietura/). Domas tiešām raisījās un 2,5 stundu garā saruna lika pārdomāt ļoti daudz ko un gūt iedvesmu tam, kā vēlos dzīvot turpmāk. Tiešām lieliska pieredze, iesaku! :) Kā jau lielākā daļa sarunu sieviešu starpā, mana un Elīnas saruna nonāca pie temata attiecības ar vīrieti. Neliegšos, arī man ir klasiskā viņš mani nesaprot un es nesaprotu viņu problēma un brīdī, kad stāstīju par kārtējo nesaprašanos, Elīna ar smaidu vaicāja Vai Tu esi lasījusi grāmatu Vīrieši ir no Marsa, bet sievietes - no Venēras? Pasmējos par šādu jautājumu, jo tieši šī grāmata man vienmēr ir likusies pilnīgs sviests, kam nav nekāda sakara ar patiesību. Un tad saņēmu ieteikumu, vienkārši ņemt un izlasīt. Ja nu gadījumā kaut kas tomēr liekas noderīgs. Sarunājām, ka pēc nedēļas sazināsimies un es pastāstīšu kā man sokas ar grāmatas lasīšanu. Nākošajā dienā grāmata man jau bija rokā. Teikšu godīgi - lasītais mani pārsteidza. Es pie katras otrās rindkopas māju ar galvu un domāju Jā, man ir tieši tāpat! Tas tiešām likās neticami, bet Dž. Grejs perfekti apraksta ikdienas situācijas attiecībās un to, kā uz tām skatās abi dzimumi. Šobrīd jau izzinu Marsa un Venēras noslēpumus, ar zīmuli atzīmējot spilgtākās atziņas un cenšoties tās arī paturēt prātā. Godīgi sakot - daudzas lietas, ko līdz šim uzskatīju par problēmu, tagad uzlūkoju kā vienkārši manu un viņa atšķirību. Liekas, ka esmu atradusi daudzas atbildes un, spriežot pēc tā, cik vēl jāizlasa, atradīšu vēl.
Mans visnotaļ īpatnējais angļu valodas skolotājs šo grāmatu ieskenēja, lika izlasīt un uzrakstīt eseju par grāmatu kā tādu un tēmu kopumā. Visa mana esejas būtība bija - kārtējo reizi visiem zināmas lietas gluži kā "The Secret" apkopotas vienos vākos, tātad - nekādas pēcgaršas. Var jau būt, ka tur savu lomu spēlē mana jaunība un jāmēģina izmocīt, un izlasīt vēlreiz pēc gadiem desmit. :)
AtbildētDzēstKaut kādā ziņā piekrītu - ir arī zināmas lietas, kas vienkārši pamācošākā "tonī" izteiktas. :) Varbūt skatos uz grāmatu mazliet savādāk nekā vienkāršs lasītājs, kurš lasa šo tāpat vien, jo grāmatā aprakstītajām situācijām lieku blakus sevis piedzīvoto un tā uz rakstīto skatos caur mazliet citu prizmu, it kā mani uzrunātu personīgi.
Dzēst