Jāatzīst, ka neesmu priekšzīmīga meita un pie vecākiem ciemos braucu reti. Un arī tajās retajās reizēs vien uz pavisam neilgu laiciņu. Kādā nedēļas nogalē nolēmu šo situāciju labot un ciemošanās sanāca ne tikai ilgāka, bet arī izvērtās par īstu atgriešanos pagātnē. Es atvēru savas vecās istabas durvis, bet tur viss ir gandrīz tāpat kā gandrīz pusotru gadu atpakaļ, kad tās durvis aizvēru...uz neatgriešanos. Bet ne par to šoreiz būs stāsts. Tas būs par kādu aizmirstu kompaktdisku kaudzīti un vienu īstu pērli tajā.
Mūzikas gaume man ir mainījusies ļoti bieži. Manā disku kaudzītē var atrast kā Britniju Spīrsu, tā arī The Rasmus, Nu Pagadi un Eminem. Jāatzīst, ka šobrīd mani tāda mūzika vairs nesaista un diski ir tikai tik vien kā atmiņas par tīņu gadiem un notikumiem, ar kuriem man šī mūzika saistās. Bet ir arī kāda nemainīga vērtība, par kuru es vēlos pastāstīt.
Ja godīgi, labas mūzikas kaverversijas mūsdienu mūziķu izpildījumā man nepatīk. Tā liekas kā vēlme piesavināties cita mūziķa panākums, no sevis neieguldot tikpat kā neko. Dīvaini, bet neskatoties uz to, manā disku kaudzītē atradās albums ar nosaukumu Allow us to be Frank. Albumā ir Westlife iedziedātas Frenka Sinatras dziesmas. Es nezinu, kas tieši mani šajā albumā piesaista - pati grupa vai fantastiskā Sinatras mūzika, bet šo albumu es varu klausīties stundām ilgi. Un man patīk!
Klausoties šo mūziku, aizveru acis un iedomājos sevi 50to gadu Ņujorkā, tērptu garā, melnā vakarkleitā, dodamies uz kādu Manhetenas nakslokālu, kur, iesēsties greznā dīvānā, ar šampānieša glāzi rokās, un vienkārši baudīt to, cik dzīve ir skaista! Un tad man pienāktu klāt kāds šarmants džentlmenis, paņemtu pie rokas un aizvestu prom Ņujorkas naktī.....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru