Bērnībā mums ar māsīcu tika uzdāvināti divriteņi - man Škoļniks, viņai Aists. Tolaik nebija populāra braukāšana pa pilsētu, tāpēc mūsu braucamrīki dzīvoja laukos. Tas mums bija ikdienas transports uz ezeru, pēc pasta un pa visām plašajām pļavām. Būdamas pārliecinātas par savām veloprasmēm, viena otru izaicinājām uz nobraucienu, no kura vienmēr bijām baidījušās - stāvais kalns ar akmeņaino lauku ceļu tā vien aicināja nolaisties lejā. Grūti pateikt, kas toreiz samisējās, bet kalna pakājē es nonācu, atrazdamās uz muguras un velosipēds, būdams jau nebraucamā stāvoklī, nošļūca aiz manis. Tajā brīdī bija šoks un pārsteigums, bet, kad vēlāk ieraudzīju savu muguru, uz kuras biju veikusi lielāko nobrauciena daļu, sapratu, ka uz tāda braucamā virsū vairs nekāpšu. Un nekāpu arī.
Atzīšos, ka pārvarēt bailes un par jaunu mācīties braukt nebija viegli. Visu laiku likās, ka tūlīt nokritīšu, tāpēc izbraucieni nesagādāja nekādu prieku. Vajadzēja gadu, lai es justos droši un sāktu baudīt.
Rīgā man velosipēda nav, vienmēr ir bijušas dažādas atrunas un braucamrīka iegāde atlikta no gada uz gadu. Mana veloprieku pilsēta ir Sigulda. Šķiet, ka izbraukāta jau katra ieliņa. Man ir pat savs maršruts, kurā ir iekļauta pieturvieta veikalā un saldējuma ēšana. :)
Šodien atklāju šī gada velosezonu. Pieņēmu izaicinājumu doties izbraucienā ārpus ierastā martšruta - uz Gaujas otru krastu. Un rezultātā šis bija viens no labākajiem izbraucieniem, kāds man ir bijis. Gūtmaņala izskatās pavisam savādāka, kad līdz tai aizminos pati :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru