Vakar vakarā iegāju ziņu portālā un pie aktuālajām ziņām ieraudzīju rakstu "Lācene Made nošauta cilvēku drošības dēļ". Es laikam nemācēšu aprakstīt visas tās izjūtas, kas mani tajā brīdī pārņēma. Vēl viena nevainīga dzīva būtne tika likvidēta tikai tāpēc, ka sagādāja neērtības. Sākumā divkājainais izlēma, ka lācenei būs jādzīvo ieslodzītai voljērā. Bet izrādās, ka tas divkājainais pat nespēj nodoršināt normālus apstākļus dzīvnieka turēšanai. Un rezultātā pie visa ir vainīgs lācis, neivis komanda ar radības kroņiem, kas it kā uzņēmās atbildību par pieradināto dzīvnieku.
Līgatnes dabas takas man vienmēr ir likusies īpaša, pat maģiska vieta, kur daba atļauj ar acs kaktiņu ielūkoties sevī un savu bērnu dzīvē. Ar lielu sajūsmu sekoju līdzi dzīvnieku kopējas Velgas Vītolas fotoreportāžām par dzīvnieku dzīvi. Ir tik skaisti, kad dzīvnieks ļauj sev tuvoties un dalās ar to, kas parasti cilvēku acīm ir slēpts. Šobrīd Līgatnes dabas takas ir tā vieta, kur es savu kāju mūžam vairs nesperšu. Lai arī dzīvnieki ne pie kā nav vainīgi, es neatbalstīšu tādu cilvēku biznesu, kas nespēj nest atbildību, kuru paši uzņēmušies. Būšu ļoti nežēlīga - lai tam, kurš pieņēma lēmumu lācīti nošaut un tam, kurš to izdarīja, pašam reiz kāds iešauj tieši sirdī, vienalga - tiešā vai pārnestā nozīmē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru