Svinēt dzīvi!

Kad ceļojuma putekļi notraukti un dzīve atgriezusies ierastajā ritmā, var ērti iekārtoties dīvānā ar kūpošas tējas krūzi un uzrakstīt par iespaidiem. Šoreiz ne tik daudz par vizuālajiem, bet par tiem, kas rodas kaut kur dziļi iekšā.
Jāatzīst, ka šoreiz ne tik svarīgs bija ceļojuma galamērķis, kā vienkārši izraušanās no rutīnas. Un tā, agrā 29. aprīļa rītā es sēdos lidmašīnā, kura mani aizveda uz Frankfurti, lai no turienes es nokļūtu Maltā. Kauns atzīties, ka par šo valsti es zināju tik vien kā to, ka viņi aktīvi piedalās Eirovīzijā. Tāpēc nojautu, ka mani gaida daudz pārsteigumi.
Maltā ielidojām naktī. Bija jau ap 23.00. Tur naktis ir biezas, tumšas un necaurredzamas. Braucot uz viesnīcu, neieraudzīju neko tādu, kas man ļautu nojaust, kur es esmu un kā te izskatās. Vienīgais, ko pamanīju - te ir palmas. Un tas automātiski nozīmē, ka man te noteikti patiks :)
Pirmdienas rīts iesākās ar lēcienu no gultas un skrējienu uz balkona, lai beidzot dienas gaismā palūkotos, kur esmu nonākusi. Sajūtas - fantastikas! Tā tiešām bija paradīze. Vidusjūra turpat 50 metrus no viesnīcas, zilas debesis un saule. Un tieši šajā rītā grupas vadītāja mūs aicināja svinēt dzīvi. Es ilgi klausījos viņas runā par to, kā sevi jāatbrīvo un vienkārši jāļaujas, un man visu laiku prātā bija viena doma. Es mēģināju izprast, kas ir dzīves svinēšana.
Neiedziļināšos visās savās Maltas gaitās, kas neapšaubāmi bija katras minūtes un katra spertā soļa vērtas, bet pastāstīšu par atklāsmēm, kuras ceļojuma laikā guvu.
Dzīves svinēšanas doma mani vajāja tieši divas dienas. Jā, viss bija skaisti, viss bija interesanti, smaidi un prieki, bet tā svinību sajūta nedevās rokās. 1. maija vakarā grupas vadītāja mums noorganizēja fantastisku pasākumu, kas pat nebija iekļauts ceļojuma programmā - naksnīgo braucienu ar kuģīti, lai no jūras puses apskatītos svētku kulmināciju - salūtu. Varbūt liksies smieklīgi, bet brīdī, kad gādīgu roku ietīta pledā sēdēju uz kuģīša Vidusjūrā un skatījos 40 minūtes ilgu uguņošanu, es sapratu, ka ir manas dzīves svētki. Tieši te un tagad. Nē, nevis Maltā, bet mirklī, kad es esmu no sirds laimīga un piepildīta.
Visas atlikušās 5 dienas es pavadīju uz eiforijas viļņa. Ar katru dienu es aizvien vairāk sapratu to, cik daudz iespējas mums dzīvē ir dotas, lai justos laimīgi. Un katrs tāds brīdis ir iemesls to nosvinēt. Vai šīs svinības būtu domās pacelta šampanieša glāze, vai arī ļaušanās kādai baudai. Svarīgākais ir tā apziņa par to, cik īpaši mirkļi mums tiek dāvāti.

Bildē ir viens no maniem īpašajiem mirkļiem. Gozo salas mazā paradīze. Tas, starp citu, ir pilsētā, jo bildēju šo skatu, stāvot uz ielas. Un bija tik sasodīti pasakaina sajūta nokāpt pa trepēm lejā, uzvilkt peldkostīmu un ļauties debeszilā ūdens burvībai. Tā viennozīmīgi bija viena no manām skaistākajām dienām pēdējo gadu laikā.
Lai arī esmu atgriezusies realitātē, kur nav ne palmu, ne zilās jūras, ne paradīzes sajūtas, katru dienu sev atgādinu, ka dzīvi ir jāsvin. Ja pret to izturēsies nevērīgi un prātā neuzsauks tostu par skaistajiem mirkļiem, tā nelieksies tik skaista, cik patiesībā ir. Priekā!